indotatus

Latin

Etymology

Etymology tree

Proto-Italic *n̥--

Latin in-

Latin dōtātus

Latin indōtātus

From in- + dōtātus (“apportioned”).

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): [ɪn.doːˈtaː.tʊs]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): [in.doˈtaː.tus]

Adjective

indōtātus (feminine indōtāta, neuter indōtātum); first/second-declension adjective

1. unportioned, portionless
2. (figurative) unadorned

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	indōtātus	indōtāta	indōtātum		indōtātī	indōtātae	indōtāta
genitive	indōtātī	indōtātae	indōtātī		indōtātōrum	indōtātārum	indōtātōrum
dative	indōtātō	indōtātae	indōtātō		indōtātīs
accusative	indōtātum	indōtātam	indōtātum		indōtātōs	indōtātās	indōtāta
ablative	indōtātō	indōtātā	indōtātō		indōtātīs
vocative	indōtāte	indōtāta	indōtātum		indōtātī	indōtātae	indōtāta

References

• “indotatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “indotatus”, in Charlton T. Lewis (1891), An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers