eloco

Latin

Etymology

Etymology tree

Proto-Indo-European *h₁éǵʰ

Proto-Indo-European *-s

Proto-Indo-European *h₁éǵʰs

Proto-Italic *eks

Latin ex

Latin ex-

Proto-Indo-European *stel-der.

Proto-Italic *stlokos?

Old Latin stlocus

Latin locus

Proto-Indo-European *-h₂

Proto-Indo-European *-éh₂

Proto-Indo-European *-yéti

Proto-Indo-European *-eh₂yéti

Proto-Italic *-āō

Latin -ō

Latin locō

Latin ēlocō

From ex- + locō.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): [ˈeː.ɫɔ.koː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): [ˈɛː.lo.ko]

Verb

ēlocō (present infinitive ēlocāre, perfect active ēlocāvī, supine ēlocātum); first conjugation

1. to let or hire out

Conjugation

   Conjugation of ēlocō (first conjugation)

indicative		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	ēlocō		ēlocās		ēlocat		ēlocāmus		ēlocātis		ēlocant
	imperfect	ēlocābam		ēlocābās		ēlocābat		ēlocābāmus		ēlocābātis		ēlocābant
	future	ēlocābō		ēlocābis		ēlocābit		ēlocābimus		ēlocābitis		ēlocābunt
	perfect	ēlocāvī		ēlocāvistī		ēlocāvit		ēlocāvimus		ēlocāvistis		ēlocāvērunt, ēlocāvēre
	pluperfect	ēlocāveram		ēlocāverās		ēlocāverat		ēlocāverāmus		ēlocāverātis		ēlocāverant
	future perfect	ēlocāverō		ēlocāveris		ēlocāverit		ēlocāverimus		ēlocāveritis		ēlocāverint
passive	present	ēlocor		ēlocāris, ēlocāre		ēlocātur		ēlocāmur		ēlocāminī		ēlocantur
	imperfect	ēlocābar		ēlocābāris, ēlocābāre		ēlocābātur		ēlocābāmur		ēlocābāminī		ēlocābantur
	future	ēlocābor		ēlocāberis, ēlocābere		ēlocābitur		ēlocābimur		ēlocābiminī		ēlocābuntur
	perfect	ēlocātus + present active indicative of sum
	pluperfect	ēlocātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	ēlocātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	ēlocem		ēlocēs		ēlocet		ēlocēmus		ēlocētis		ēlocent
	imperfect	ēlocārem		ēlocārēs		ēlocāret		ēlocārēmus		ēlocārētis		ēlocārent
	perfect	ēlocāverim		ēlocāverīs		ēlocāverit		ēlocāverīmus		ēlocāverītis		ēlocāverint
	pluperfect	ēlocāvissem		ēlocāvissēs		ēlocāvisset		ēlocāvissēmus		ēlocāvissētis		ēlocāvissent
passive	present	ēlocer		ēlocēris, ēlocēre		ēlocētur		ēlocēmur		ēlocēminī		ēlocentur
	imperfect	ēlocārer		ēlocārēris, ēlocārēre		ēlocārētur		ēlocārēmur		ēlocārēminī		ēlocārentur
	perfect	ēlocātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	ēlocātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	—		ēlocā		—		—		ēlocāte		—
	future	—		ēlocātō		ēlocātō		—		ēlocātōte		ēlocantō
passive	present	—		ēlocāre		—		—		ēlocāminī		—
	future	—		ēlocātor		ēlocātor		—		—		ēlocantor
non-finite forms		infinitive						participle
		active			passive			active			passive
present		ēlocāre			ēlocārī			ēlocāns			—
future		ēlocātūrum esse			ēlocātum īrī			ēlocātūrus			ēlocandus
perfect		ēlocāvisse			ēlocātum esse			—			ēlocātus
future perfect		—			ēlocātum fore			—			—
perfect potential		ēlocātūrum fuisse			—			—			—
verbal nouns		gerund								supine
		genitive		dative		accusative		ablative		accusative		ablative
		ēlocandī		ēlocandō		ēlocandum		ēlocandō		ēlocātum		ēlocātū

References

• “eloco”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “eloco”, in Charlton T. Lewis (1891), An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• “eloco”, in Gaffiot, Félix (1934), Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.